Maigonis Valdmanis

Dzimis 1933.gada 8.septembrī, miris 1999.gada 30.oktobrī.

No 1949. līdz 1952.gadam spēlējis Rīgas Dinamo, no 1953. līdz 1963.gadam Rīgas ASK.

Divkārtējs Latvijas čempions (1951., 1953.).

Četrkārtējs PSRS čempions (1955.-1958.), vicečempions (1962.), bronzas ieguvējs (1959., 1961., 1963). PSRS astoņu pilsētu turnīra uzvarētājs (1951.).

Trīskārtējs Eiropas kausa izcīņas uzvarētājs (1958.-1960.).

No 1950. līdz 1963.gadam spēlējis Latvijas izlasē, piedalījies 79 spēlēs. PSRS tautu spartakiādēs: 1.vieta (1956.), 3.vieta (1959., 1963.).

No 1952. līdz 1962.gadam spēlējis Padomju Savienības izlasē. Trīskārtējs olimpisko spēļu sudraba medaļas ieguvējs (1952., 1956., 1960.), trīskārtējs Eiropas čempions (1957., 1959., 1961.).

Galvenais treneris komandās Rīgas ASK (1965.-1969.), Rīgas VEF (1981.-1988., 1990.-1992.), Gulbenes ASK Buki(1998.-1999.).

Latvijas PSR izlases galvenais treneris 1966.gadā, no 1968. līdz 1971., no 1981. līdz 1986.gadam, vadījis komandu 80 spēlēs. Lielākais panākums – 3.vieta PSRS tautu spartakiādēs (1983., 1986.).

Rīgā piecu bērnu ģimenē dzimušais Maigonis basketbolu sāka spēlēt 12 gadu vecumā, bet jau pēc četriem gadiem Dinamo sastāvā trenera Augusta Raubena vadībā izcīnīja otro vietu PSRS kausa izcīņā. Nevis sēdēdams uz rezervistu soliņa, bet gan laukumā vadīdams komandas saspēli.

Talantīgo saspēles vadītāju novērtēja arī Padomju Savienības izlases veidotāji, 1951.gada rudenī Valdmani iekļaujot olimpiskās komandas kandidātos un pēc pusgadu ilgas gatavošanas arī sastāvā, kas devās uz Helsinkiem. Tur pie spēlēšanas Maigonis tika maz, taču pieredze un olimpiskās emocijas tika uzkrātas godam. Tās noderēja četrus gadus vēlāk, kad Melburnas spēlēs Valdmani jau bija viens no Padomju Savienības izlases līderiem.

Par īstu zvaigzni viņš kļuva kopā ar Rīgas ASK komandu, kuras sastāvā spēlēja no 1953. līdz 1963.gadam, piedalīdamies visu lielāko panākumu izcīnīšanā. Komandas galvenā trenera Aleksandra Gomeļska raksturojums: „Valdmaņa spēles un arī dzīves stils atbilda iesaukai – Maigais. Basketbolu viņš spēlēja viegli, eleganti, izvēlēdamies visdrošākos risinājumus. Viņš bija lielisks komandas diriģents, prasmīgi „baroja” partnerus ar labām piespēlēm. Tās izcēlās ne tikai ar precizitāti, bet arī izpildījuma skaistumu. Lieliski pārvaldot driblu, Valdmanis pa laukumu pārvietojās viegli kā kaķis. Viņš bija ļoti populārs skatītāju vidū, taču neatļāvās ne mazākās iedomības izpausmes, allaž paliekot prasīgs pret sevi un tikai pēc tam pret citiem. 

Valdmaņa autoritāti apliecināja viņa regulārā ievēlēšana par kapteini gan ASK vienībā, gan Padomju Savienības izlasē. Karjeras virsotni viņš sasniedza 1959.gada pasaules čempionātā Čīlē, kur PSRS izlase apspēlēja visus favorītus un vietējie līdzjutēji Valdmanim piešķīruši titulu Misters Basketbols. Diemžēl palika bez pasaules čempiona titula, jo lielvalsts politiskās vadības rīkojuma dēļ PSRS basketbolisti neizgāja laukumā mačā ar Taivanas izlasi un tika diskvalificēti.

Spēlētāja karjeru viņš beidza 29 gadu vecumā, ar savu lēmumu pārsteigdams ļoti daudzus. Tikai ne pats sevi: „Grūti bija pārvarēt negribēšanu sevi visu maksimāli atdot basketbolam. Varēju jau vēl paspēlēt dažus gadiņus, bet jutu, ka nav vairs tā azarta, kas bija jaunībā. Neko dzīvē  neesmu centies darīt ar pusspēku, pussirdi. Visaugstāk cilvēkos vērtēju godīgumu, bet tādā gadījumā jābūt godīgam arī pašam pret sevi.”

Maigonis Valdmanis palika lielajā basketbolā līdz mūža galam kā ilggadīgs un veiksmīgs treneris.