Igors Miglinieks

Dzimis 1964.gada 4.maijā.

No 1981. līdz 1985.gadam spēlējis Rīgas VEF, no 1985. līdz 1989.gadam Maskavas CSKA, no 1989. līdz 1992.gadam Rīgas VEF (pārstāvējis arī Latvijas Universitāti), 1995.gadā Metropolē, 1996. un 1999.gadā LainERS, 2000.gadā Brocēni-LMT.  Spēlējis Vācijas, Lietuvas, Bulgārijas, Maķedonijas klubos.

Latvijas čempions (1990.).

PSRS čempions (1988.), divkārtējs vicečempions (1986., 1987.), divkārtējs bronzas ieguvējs (1989., 1991.).

1983.gadā spēlējis Latvijas izlasē, piedalījies 16 spēlēs. PSRS tautu spartakiādes bronzas ieguvējs.

No 1985. līdz 1992.gadam spēlējis Padomju Savienības izlasē. Olimpiskais čempions (1988), Universiādes vicečempions (1989). Eiropas kadetu čempions (1981), Eiropas junioru čempions (1982), pasaules junioru vicečempions (1983).

Latvijas valstsvienības galvenais treneris Eiropas 1997.gada čempionāta finālturnīrā (16.vieta).

Galvenais treneris komandās BK LMT (2001.) un BK Rīga (2005.). Strādājis par treneri Lietuvā, Ukrainā, Kiprā, Krievijā, Ķīnā.

Kad 1981. gada beigās PSRS izlases galvenais treneris Aleksandrs Gomeļskis starp sbornaja kandidātiem nosauca 17 gadus vecā Igora Miglinieka vārdu, rets basketbola cienītājs Rīgā bija redzējis viņu spēlējam. Lielāko panākumu — Eiropas kadetu čempiona titulu — viņš bija guvis tālumā. VEF meistarkomandā iekļāvās dažas dienas pirms čempionāta sākumā, sapratni ar pieredzējušākajiem partneriem meklēdams laukumā nevis treniņos.

Atrada. Gan komandas biedri, gan pretinieki, gan vērotāji drīz vien novērtēja jaunekļa gadiem neatbilstošo tehnisko stabilitāti un taktisko aukstasinību, kas palīdzēja atrast pareizo izeju visciešākās pretdarbības apstākļos. Viņš spēlēja kā klasisks saspēles vadītājs, prātīgi kārtodams uzbrukumu iespējas partneriem, segdams aizmuguri no sāncenšu prettriecieniem un pats uz grozu mezdams tikai taktiski simtprocentīgi attaisnojamos apstākļos. Kopā ar eksplozīvo Valdi Valteru viņi veidoja lielisku duetu (dažs vērtēja: labāko aizsargu pāri visā PSRS virslīgā).

Miglinieka popularitātes veicināšanā liela nozīme bija arī stāstam par paaudžu pēctecību. Viņa tēvs Jānis sešdesmito gadu vidū pats bija spēlējis Vefā, taču līdz meistarkomandai netika, jo to papildināja ASK zvaigznes. Nepiepildītais sapnis tika realizēts dēlos. Jau no mazotnes Igors papildus treniņiem 2.Bērnu un jaunatnes sporta skolā pie Imanta Pļaviņa, tēva vadībā regulāri darbojās 64.vidusskolas sporta zālē, slīpēdams tehniku. Līdzās auga sešus gadus jaunākais Raimonds. «Kopš sevi atceros, esmu dzīvojis līdz Vefam skatītāju rindās to atbalstīdams līdz pilnīgam aizsmakumam. Varbūt tagad varēšu palīdzēt kaut cik reālāk,» viņa pirmajās intervijās skanēja neviltota basketbola mīlestība.

Gadiem ritot debitanta jauneklīgais azarts apauga ar meistara rutīnu. Viņa trumpji bija stabilitāte organizējot komandas spēli, prasme izdarīt melno darbu aizsardzībā un iekļauties kolektīvā.

No 1985. līdz 1989.gadam Miglinieks pārstāvēja Maskavas CSKA komandu. Viņš regulāri tika iekļauts PSRS izlases kandidātos, tomēr iekļūt divpadsmitniekā izdevās tikai vienreiz. Toties īstajā brīdī – pirms 1988.gada olimpiskajām spēlēm Seulā. No tām viņš atgriezās kā olimpiskais čempions – Igoram bija izdevies izdarīt to, ko nebija spējis neviens cits Latvijas basketbolists.

1989.gada rudenī Igors Miglinieks pēc četriem „dienesta” gadiem atgriezās VEF komandā un bija viens no galvenajiem kaldinātājiem tās pēdējam panākumam PSRS čempionātā – bronzas medaļām 1991.gada sezonā.

Nepilnu gadu vēlāk pirmajā Latvijas valstsvienības treniņā, sākot gatavoties olimpiskajam kvalifikācijas turnīram, Miglinieks tika ievēlēts komandas kapteiņa godā, taču drīz paziņoja, ka ceļu uz 1992.gada spēlēm lauzīs izjukušās Padomju Savienības mantinieces NVS komandas sastāvā. 4.vieta Barselonas olimpiskajā turnīrā bija viņa pēdējais lielais sasniegums spēlētāja statusā.