Gunārs Siliņš

Dzimis 1928.gada 5.februārī, miris 2001.gada 21.maijā.

No 1944. līdz 1949.gadam spēlējis Rīgas Dinamo, no 1949. līdz 1953.gadam Maskavas VVS, no 1953. līdz 1954.gadam Maskavas CDSA, no 1955. līdz 1959.gadam  Rīgas ASK.

Pieckārtējs PSRS čempions (1952., 1955.-1958.), trīskārtējs vicečempions (1951., 1953., 1954.) un bronzas ieguvējs (1950.).

Divkārtējs Eiropas kausa izcīņas uzvarētājs (1958.-1959.).

No 1955. līdz 1957.gadam spēlējis Latvijas izlasē, piedalījies 31 spēlē. PSRS tautu spartakiādes čempions (1956).

No 1953. līdz 1955.gadam spēlējis Padomju Savienības izlasē. Eiropas čempions (1953) un Eiropas čempionāta 3.vietas ieguvējs (1955).

Rīgas Valsts tehnikuma audzēknis pirmo lielo panākumu basketbolā izcīnīja 1946.gada vasarā. Tenisista laukumos Kronvalda bulvārī pie Nacionālā teātra Rīgas jauniešu komanda trenera Augusta Raubena vadībā izcīnīja pirmo vietu PSRS astoņu pilsētu turnīrā. Starp uzvarētājiem bija arī  vēlāk populāri basketbolisti – Gunārs Siliņš, Raimonds Karnītis, Jānis Saulītis, Elmārs Bušēvics.

Tuvojoties dienesta laikam padomju armijā, Siliņš 1949.gadā tika uzaicināts uz Maskavas Kara Gaisa spēku komandu. Viņš kļuva par vienu no labākajiem uzbrucējiem Padomju Savienībā, kā pirmais latviešu basketbolists izcīnīdams Eiropas čempiona titulu PSRS izlases sastāvā.

1955.gada sākumā Siliņš pēc trenera Aleksandra Gomeļska uzaicinājuma atgriezās Rīgā un piedalījās ASK lielāko panākumu izcīnīšanā.

„Būdams liels jautrībnieks dzīvē, arī basketbolu Siliņš spēlēja tāpat – viegli un nesasprindzināti,” spēlētāju raksturojis Gomeļskis. „Viņam patika būt uzmanības centrā. Iespaidīga āriene, moderns apģērbs, cēla izturēšanās un sarunu maniere – viss viņā intriģēja. Savdabīgs aristokrātisms viņam bija iedzimts. Mums, iesācējiem, gaužām noderēja viņa tieksme vienmēr un visur būt labākajam, uzvarēt. Gunārs laukumā prata būt nemanāms un vienlaikus spožs un neatkārtojams. Iniciatīvu viņš uzņēmās tikai tad, kad tā bija acīmredzami nepieciešama.”

„Rīgas ASK laikā tikpat kā atteicos no āķa metieniem un mans ampluā bija ar vienu roku izpildītie tālmetieni no sešu metru attāluma. Pretinieku aizsargi bija aizņemti ar to, lai nepieļautu Valdmaņa vai Muižnieka iespēli Krūmiņam un no tālās distances es mierīgi varēju žvidzināt,” tā savu ieguldījumu komandas spēlē atcerējās pats Siliņš.

Pēc sportista gaitu beigām strādājis par dziļurbumu meistaru, piedalījies veterānu sacensībās.