07.05.2025
Par basketbola personību Marisu Bernātu (11.02.1945 Liepājā – 28.04.2025 Rīgā) savas atmiņas palikušas viņa skolas un treniņu biedriem Liepājā, studiju biedriem Latvijas Valsts Fiziskās kultūras institūtā, nesaskaitāmiem kolēģiem un audzēkņiem Liepājas Basketbola skolā un, protams, ilggadējās tiesāšanas gaitās, kas liepājnieku aizveda tālu plašajā pasaulē – līdz Padomju Savienības tālākajiem novadiem Austrumos un ASV olimpiskajām bāzēm Rietumos.
Man, tālajos 20. gadsimta astoņdesmitajos gados ieinteresētam skatītājam un sporta žurnālistikas debitantam, tiesnesis Bernāts iekrita acīs ar vēlajiem padomju laikiem netipisko eleganci žestos un pārliecību lēmumos, kas basketbola noteikumu rāmjos palīdzēja turēt emocijas gan karstajā Tbilisi arēnā, gan politiskajiem zemtekstiem caurstrāvotajās supersērijās starp Kauņas “Žalgiris” un Maskavas CSKA.
Mūsdienās tiesnešu žestu regulāra slīpēšana pie spoguļa ir dažāda līmeņa soģu ikdiena. Mariss Bernāts piederēja paaudzei, kas līdz šai praksei nonāca pašmācības ceļā. “Tiesneša darbā bija un ir kaut kas radniecīgs aktiera profesijai. Jo svarīgi ir ne tikai pareizi novērtēt spēles situāciju un pieņemt pareizu lēmumu. Tikpat svarīgi ir to kvalitatīvi paziņot – nevis ar vārdiem, bet ar žestiem, kam jābūt izteiksmīgiem un nepārprotamiem. Šai ziņā laikam man bija kaut kādas dotības, ko varētu dēvēt par talantu. Bet ar to vien nepietika,” pats Mariss savas ilggadējās karjeras lappuses pāršķirstījis Latvijas basketbola tiesnešiem veltītajā grāmatā “Trešā komanda basketbola laukumā”.
Viņa aktīvās tiesāšanas laikā izlauzties cauri padomju sporta birokrātijai un nostiprināties starptautiskajā apritē tiesnešiem bija vismaz tikpat grūti, cik spēlētājiem iekļūt PSRS izlasē. Ja izdevās – tas bija apliecinājums starptautiskai klasei. 1978. gadā viņš nokārtoja FIBA kategorijas pārbaudījumus. 1980. gadā olimpiskajā turnīrā Maskavā darbojās kā sekretariāta tiesnesis, uzmanīdams uzbrukuma laika limita pulksteni. Pēc tam kā laukuma tiesnesis vadīja Eiropas kausa izcīņas spēles, strādāja U19 pasaules čempionātā un 1991. gada Eiropas sieviešu čempionāta finālturnīrā. Pašā karjeras izskaņā paguva pārstāvēt neatkarīgo Latviju, 1993. gada vasarā tiesādams Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīra un finālturnīra spēles. Arī “basketbola Mocarta” Dražena Petroviča pēdējo spēli Vroclavā 1993. gada 5. jūnijā.
Par savām gaitām sportā un basketbolu vispār viņš runāja, kā savulaik tiesāja – atklāti, loģiski un eleganti.
“Svilpu, ko redzēju. Neko neizdomāju, nevienam nepieskaņojos. Varbūt tāpēc man bija normālas attiecības ar visām tā laika spožākajām zvaigznēm. Neesmu sajūsmā par to, ka tagad tiesneši spēļu laikā regulāri iet skatīties televizoru. Teātrī aktieris taču izrādes laikā neiet pie sufliera un neprasa apstiprināt, vai pareizi pateicis savu frāzi. Vēl saprotu, ja to dara pēdējās sekundēs, kad izšķiras spēles liktenis un emocijas ir sakāpinātas. Bet spēles vidū jāspēj uzreiz novērtēt – parasta vai nesportiska pieredze, divpunktu vai trīspunktu metiens. Es no atbildības nebijos un ticēju tam, ko redzēju savām acīm un sapratu savā prātā. Tāpēc varēju un varu droši skatīties acīs visiem.”
Kas redzējis viņu tiesājam laukumā – neaizmirsīs. Vieglas smiltis…
Guntis Keisels
