02.03.2023
Rīgas TTT komandas sastāvā 11 reižu izcīnījusi Eiropas kausu un 12 reizes kļuvusi par Padomju Savienības čempioni, Latvijas izlases sastāvā trīs reizes uzvarējusi PSRS tautu spartakiādē, PSRS izlases sastāvā trīskārtēja pasaules un pieckārtēja Eiropas čempione, 1964. gada pasaules čempionāta labākā centra spēlētāja un “Mis Mundial” – tāds ir sasniegumu saraksts, kas Skaidrīti Smildziņu-Budovsku ierindo starp spožākajām personībām ne tikai Latvijas basketbola vēsturē vien (olimpiskais tituls izpaliek vien tāpēc, ka sieviešu basketbolu spēļu programmā iekļāva, kad Skaidrīte jau bija beigusi sportisko karjeru).
Plus Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieces statuss un līdzjutēju atzinība, kas pavadījusi līdz pat mūsdienām (“Vai, cik skaistu basketbolu jūs spēlējāt…”). Jau piecus gadu desmitus, kas šķir no Rīgas TTT komandas pirmās paaudzes gūtajiem panākumiem, kuru kaldināšanai Skaidrīte Smildziņa-Budovska deva ļoti lielu ieguldījumu.
**
Rīdziniecei Skaidrītei 20. gadsimta piecdesmito gadu vidū basketbola pamatus ierādījis Rīgas 15. pamatskolas fiziskās audzināšanas skolotājs Aivars Rasa. Slaidā meitene sākumā spēlējusi kā aizsargs, un iegūtās iemaņas noderēja visā karjerā, palīdzot Smildziņai kļūt par unikālu centra spēlētāju.
Jau 15 gadu vecumā Skaidrīte VEF komandas sastāvā kļuvusi par Latvijas čempioni un izšķirošajā spēļu posmā 1958. gada vasarā Rīgas „Daugavai” palīdzēja izcīnīt Padomju Savienības čempionāta bronzas medaļas. Drīz “Daugava” pārtapa Rīgas TTT komandā, kas 1959. gada aprīlī izcīnīja pirmo vietu Padomju Savienības labāko klubu komandu turnīrā. Jaunās centra spēlētājas ieguldījums tika pamanīts un vasarā, kad Maskavā notika pasaules čempionāts, lielvalsts izlases galvenais treneris Steps Butauts (ilggadējā Rīgas komandu trenera Ramūna Butauta tēvs) komandā iekļāva arī 16 gadus veco debitanti. Drīzāk ar domu par nākotni – lai meitene krāj pieredzi.
“Pirmajās spēlēs laukumā tiku, kad komandai jau bija liels pārsvars. Taču pirms izšķirošās spēles ar bulgārietēm pienāca žurnālists Zigurds Mežavilks un teica: „Gatavojies spēlēt!” Domāju – pļāpas vien, kas tad mani laidīs? Mierīgi sēdēju uz soliņa, bet pirmā puslaika vidū, kad zaudējām ar dažiem punktiem, pienāca treneris Butauts — esot jāiet laukumā. Ja jāspēlē — jāspēlē! Nekāda satraukuma nebija, arī pretinieces mani neņēma nopietni. Uzmetu – iekšā! Uzmetu vēlreiz – atkal iekšā! Man tā bija zelta spēle – tiku pie atlēcošajām bumbām, piedalījos kombinācijās. Komanda guva 51 punktu un no tiem 26 bija manējie. Kad iesoļojām zālē pēc medaļām publika skandēja: „Smildziņa, Smildziņa…””
Pēc tās spēles Skaidrītei jau bija stabilu vieta PSRS izlases pamatsastāvā uz 10 gadiem. Sākumā kopā ar viņu spēlēja arī Helēna Hehta, Dzidra Karamiševa un Silvija Krodere, viņas pēdējā Eiropas čempionātā 1968. gadā līdzās jau bija Uļa Semjonovu.
Bet īstais azarts un prieks bijis spēlēt savā komandā – TTT.
„1960.gadā pirms Eiropas kausa izcīņas finālspēles Sofijas stadionā bulgārietes runāja tikai par to, ar cik punktu starpību uzvarēs, bet mēs viņas sasitām un pa visiem gadiem, ko nospēlēju tikai vienu reizi palikām bez kausa.
Mēs smuki spēlējām. Baudāmi. Trenera Altberga laikā visas meitenes mācījās, tāpēc bijām gudra komanda. Bija komandas spēle, kurā visas tika pie vārda — garās, mazās. Bija daudz kombināciju. Toreiz ar divām garajām neviena cita komanda vēl nespēlēja, bet Altbergs izdomāja, kā mūs abas ar Kroderi izmantot vienlaikus. Silva vairāk darbojās zem groza kā spēka spēlētājs, es — ārā, uz soda metienu līnijas. Man patika spēlēt tīri, tehniski. Caur mani gāja daudzas kombinācijas.
Ja mūs ar Silvu piesedza, mazie meta no tālienes un mēs cīnījāmies. Ja mazos asāk sedza, mums palika brīvākas rokas. Un bija ļoti, ļoti laba aizsardzība.
Skatītāji to novērtēja. Zāles vienmēr bija pārpildītas, kad Mežaparkā atklātajā laukumā Eiropas kausa finālā vinnējām čehietes, apkārt laukumam visos kokos bija sakāpuši cilvēki. Man bija tā — jo vairāk skatītāju, jo labāk spēlēju.
Gadījās spēles, kad sākumā zaudējām, bet tad vai nu trenerim atradās īstā atslēga, vai pašas saņēmāmies un panācām lūzumu. Bija ticība sev un trenerim, bija pārliecība, ka nevaram zaudēt. Katra neveiksme bija ļoti sāpīga. Likās, kā nu tā var būt… Krievijā mūs sauca par fašistēm, bet tad ar īpašu azartu gājām laukumā un vinnējām. Ar lietuvietēm bija ļoti principiālas cīņas, ar gruzīnietēm, igaunietēm… Toreiz PSRS sacensībās bija augstākais līmenis Eiropā. Uzvaras neapnika, motivācijas problēmu, kā tagad modē teikt, nebija. Kad teica – jāspēlē, nevarēju iedomāties, ka varu atteikties.”
1967.gada 6.novembrī svinētas TTT komandas kapteines Skaidrītes Smildziņas kāzas ar komandas ārstu Māri Budovski. Nākamajā gadā Skaidrīte izcīnījusi pēdējo Eiropas čempiones titulu PSRS izlases sastāvā. Pēc meitas piedzimšanas viņa atgriezās laukumā un palīdzēja TTT komandai izcīnīt kārtējos titulus. Kad 1972. gadā piedzima otrā meitiņa, basketbolistes karjerai tika likts punkts.
“Basketbolu biju izspēlējusies tā, ka, par treneri strādāt nekad neesmu gribējusi. Bet profesionālisms iekšā palicis. Kad skatos spēles, vienmēr pārdzīvoju: kāpēc tu nedari, tā taču vajag! Pati ietu un izdarītu… Protams, tagad ir cits basketbols – ātrāks, atlētiskāks. Bet katrā spēlē ir tādi brīži, kad jānospēlē ar galvu. Jāzina, kad izmest un kad pieturēt bumbu. Mēs to savulaik pratām,” Skaidrītes kundze joprojām ir lietas kursā par basketbola aktualitātēm.
Guntis Keisels, basket.lv
